Tomēr latviešu valoda top mana mīļākā valoda. Nenoliedzami, vēl daudz ir jāmācās, taču rezultāts noteikt būs visu pūliņu vērts. Sajūsminos par tās skanīgumu.
Savu dzimto valodu it kā jau arī nedrīksr aizmirst, taču pagaidām man nav pilnīgj nekādas gribas un motivācijas atgriezties pie savām saknēm. Turklāt vēl Dāvis. Lielākoties, mācos viņa dēļ. Neviens cilvēks man nesagādā tik milzīgu prieku kā viņš. Neviens pat tuvu nevar lidzināties viņam. Jūtos ķerta, bet tā nav taisnība. Man tikai vajag kādu, lai nejūtos pamesta. Kāds, kuram uzticu savas pārdomas. Lai gan mēs esam divi gandrīz vai pilnīgi atšķirīgi cilvēki, ar pretējiem dzīves uzskatiem un uzvedību, es uzskatu viņu par vispiemērotāko sarunbiedru. Cerams, ka laika gaitā tā mūsu saikne nepazudīs