Kadreiz vinja man stastija par savu bernibu, par vecajiem lauku parazhiem, kaa vinja katru ritu gaja caur mezhu uz skolu, par kkprasni, uz kuras visa gjimene guleja kopa, cieshi piespiezhoties virns pie otra Baltkrievijas aukstajaas ziemaas un visu parejo, ko vien vareja atcereties. Un tagad vairs nav nekaa. Vinja knapi atceras kas vinja pati ir. Mani atceras pec sejas, kaut gan visu parejo vinja vienmer sajauc (reizem pat domaa, ka mes ieprieksh nekad nebijam pazistamas). Un vairs nekad un nekas nebus taa kaa agrak, jo laiks ir parak nezheligs pret mums visiem

Rokas smarzho pec kafijas bulcinjaam - taam, ar kuraam mees ar vecmammu nashkjojamies, ieturot tejas pauzi vienaa no paviljoniem Rigas centralajaa tirguu. Miksta, svaiga mikla un koshi-dzeltens krems pa virsu..ak aukstie speki! Ka man taa visa pietrukst…

Laikam jaiet macities vardus, tachu man kaut kaa slinkums ir uznacis… bet nu ko darit. Kas jadara - tas jadara. Pec piecam-desmit minutem noteikti sanjemshos

Man ir tik smuki papezhi pec rupigas apstrades. Ksjusha laimiiiiga.

Pec divam stundaam laizham uz Betaniju slaucīt ceļiņus, vākt satrūdējušus ābolus, tirit maju pec viesiem. Cik sapratu, pavisam driz tur kads rikos kazas. Visam jaizskatas svinigam un kartigam. To ari centisimies panakt

Йогурт с мюслями и третью банана
Длиный хлебец с ветчиной и памазанковым маслом
2 отр. хлебца

Примерно 40 минут в спорт-зале и 15 минут на велосипеде

Mums ar tanti ir tradicija katru vakaru doties izbraucienaa pa vietejiem laukiem, pljavinjaam, mezhiem… ak svetie speki! Tads dailjums! Ir lieki teikt, kaa es priecajos, dabas skaistumus noverojot. Benatki ir salidzinoshi neliela lauku pilseta (musdienigi labiekartota, protams). Un apkart tai ir tikai brinumainas, gandriz vai neskartas ainavas (nu labi-labi, pamatigi skartas, tachu ne sliktaa zinjaa). Un taa nu mes braucaam starp kokiem un krumajiem, zem zaljajiem koku vainagiem, kuri veido tadas kaa velves. Un garaam upeem un strautiem. Un kas var but labaaks par sho?

Zinu, ka ne katra meitene ir spejiga to atzist, tachu es varu (- man aug suda usinjas un shodien man noteikt to "lieveni" ir janopjauj. Ugh

Vienigais, ko es tiesham nesaprotu un kas liekas man diezgan aizdomigs ir tas, ka es katru ritu bez iznjemuma celjos seshos vai septinjos. Kursh ir tas jods, kas dzen mani no gultas tieshi pirms skolas sakuma, kad ir taisni tas laiks, kad gribas pavartities gultaa, jo velak tas izdevibas vairs nebus? Teikt, ka tas mani skumdina - neteikt neko. Katru ritu veru acis valjaa, lamajoties, jo redzu, ka saule tikko ir piecelusies un Milan vel krac blakus-istabaa.
Un katru ritu man jaskatas laika- un parastaas zinjas par visadiem murgiem. Un manas acis surst un piesark, tachu galva no visiem spekiem atsakaas atslegties kaut uz vel vienu stundinju.
Taa nu es dzivoju (vel viena lieta - no ritiem es brokastoju divreiz, jo kaut kadaa brinumainaa veidaa, izsalkums atnak ik pec stundas..kooooo)

Pec divaam stundaam jau atkal uz sporta zaali. Nedelju neesmu tur bijusi. Feel excited. Un tad uz pedikiru mizot manus papezhus (bail uz tiem pat uzmest skatienu. Visa ada saplesta un sacietejusi