Kadreiz vinja man stastija par savu bernibu, par vecajiem lauku parazhiem, kaa vinja katru ritu gaja caur mezhu uz skolu, par kkprasni, uz kuras visa gjimene guleja kopa, cieshi piespiezhoties virns pie otra Baltkrievijas aukstajaas ziemaas un visu parejo, ko vien vareja atcereties. Un tagad vairs nav nekaa. Vinja knapi atceras kas vinja pati ir. Mani atceras pec sejas, kaut gan visu parejo vinja vienmer sajauc (reizem pat domaa, ka mes ieprieksh nekad nebijam pazistamas). Un vairs nekad un nekas nebus taa kaa agrak, jo laiks ir parak nezheligs pret mums visiem