Pēc pāris stundām Polina aizbrauks prom. Pusotra gada laikā tas kļuva diezgan pierasts notikums, lai gan šķirties no viņas tik un tā vienmēr ir bijis grūti.
Šoreiz viss ir drusku citādāks. Iespējams, viņa šajā pilsētā vairs neatgriezīsies nekad. Viņa tikko izšķirās ar draugu. Cilvēki, kurus viņa uzskatīja par draugiem, kaut kur pazuda. Pilsēta kļuva sveša, uzturēšanās šeit - nepanesama.

Grūti aprakstīt to, ko es jūtu tagad. Mana vienīgā īstā draudzene, mans mīļais cilvēciņš, kurš mani nesaskaitāmas reizes ir atbalstījis, iedvesmojis, uzjautrinājis tagad grāsās būt tālu tālu prom - Spānijā. Tur viņa plāno beidzot uzsākt jaunu dzīvi, atrast draugus un dzīvot zelta dzīvi, par kuru jau sen sapņo. Protams, mēs rakstīsim viens otram vēstules, runāsim skype dažas stundas nedēļā. Varbūt es pat varēšu atbraukt pie viņas ciemos tuvāk Jaunajam Gadam vai nākamajā vasarā. Taču viss būs ne tā, kā agrāk.

Bērnība, bērnība, kur tu zud? Laiks, kāpēc nevari piebremzēt vai arī apstāties pavisam? Vai tiešām tu, liktenis, nesaproti, cik sarežģīti būs dzīvot, ilgi viņu nesatiekot?.. Bet laikam tā tam jānotiek…